Es vienmēr esmu priecājusies par to, ka man ir maz laika, jo tad es izdaru vairāk, bet šobrīd es domāju par to, vai piekrist praksei bija laba doma, jo tas aizņem daudz laika. Nemaz nesākšu uzskaitīt, kas man ir jāizdara mācību ziņā. Visa ir tik daudz, ka man šķiet, ka drīz es negulēšu vispār un visu laiku to vien tik darīšu, kā kaut ko rakstīšu, kaut kur skriešu, kaut ko ņemšos. It kā tas ir tieši tas, ko es gribēju, bet vai es gribēju to tagad? Vai es esmu gatava šim visam?
Laba ziņa - sestdienā, 28. aprīlī, es beidzot saņēmu dokumentus, parakstītus un apzīmogotus, no Spānijas, EuroSalou Hoteļa, kur pavadīšu šo neaizmirstamo, neatkārtojamo vasaru. Man šķiet, ka doma par to, ka vasarā būšu tik skaistā un brīnišķīgā valstī kā Spānija, traucē man izbaudīt to, ko daru šeit, to, ko varu piedzīvot un piedzīvoju šeit. Man šķiet, ka es laižu iespējas garām tepat Latvijā. Bet tad atkal es domāju - kad atgriezīšos, tad būs jaunas iespējas, jauni piedzīvojumi, jauni darbi. Viss jauns un neredzēts. Tad metīšos tajā visā iekšā, lai atkal izbaudītu. Vai varbūt tas ir nepareizi? Varbūt ir jāķer visas iespējas? Bet laika ir maz un visam spēka un vēlmes nepietiks, varbūt tā ir labāk. Nepiedzīvot visu, lai to, ko piedzīvo, var piedzīvot no visas sirds un spēka. To es arī centīšos - iespējas, kas man ir un kuras es izmantoju, izbaudīšu no visas sirds, bez nožēlas un šaubām.
Patiesībā cilvēks ir dīvaina būtne -Tu sapņo tik daudz un tik spēcīgi, bet, kad sapņi sāk piepildīties, Tu sāc baidīties no visa neredzētā, svešā. Tu sāc baidīties no saviem sapņiem. Atliek vien piekrist teicienam - Uzmanies, ko vēlies, jo tas var arī iepildīties...
Tad to Jums arī novēlu - nevēlēties to, ko negribi piedzīvot!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru