Sen neesat mani manījuši šeit, taču es esmu tepat vien blakus. Līdz šīm biju ļoti aizņemta, līdz ar to laika blogam nepavisam neatlika, bet neesmu to aizmirsusi. Mani lielākie laika aizņēmēji bija skola (sesija) un, protams, prakse, kuru beigās bija patiešām žēl pamest. Ceru, ka izdosies tur atgriezties, bet to jau vēl redzēs, varbūt jau oktobrī. :)
Visus savus lielos darbus
nodevusi un praksi nobeigusi, varēju doties uz Liepāju, kur sāku gatavoties šīs
vasaras lielajam piedzīvojumam – Spānija, Salou. Iesākumā izmetu mazu līkumu –
2 dienas pavadīju pie māsas Oksfordā, beidzot redzēju to mazo skaistuli, kurai
esmu kļuvusi par tanti, īstu smaiduli – Emīliju.
Sāksim ar lidojumu turp. Liepāju
pametu 21. jūnija 16:25, kad ar autobusu devos uz Rīgu, lai tālāk dotos uz
lidostu. Autoostā mani sagaidīja māsa un uzņēmās rūpes par manu smago bagāžu.
:D Lidostā ierados ap pus21. Lidmašīna it kā atiet 22:50. Forši, dodos nodot
bagāžu, a tur, kas to būtu domājis, priekšā stāvošā sieviete paziņo, ka reiss
kavējas par stundu, bet man Londonā Lutonā nopirkta biļete turpmākam ceļam.
Sāku satraukties, bet māsai ziņu vēl nedevu, domāju, varbūt tik traki nemaz
nebūs un visu paspēšu. Nodevu bagāžu un devos pēdējās minūtes pavadīt ar māsu.
Paēdu un bija laiks jau doties. Šoreiz mani lidostā pavadīja vienīgais cilvēks,
kas neieradās iepriekšējo reiz, kad lidoju prom. J
Devos tālāk meklēt savus Gate D3.
Atrodu un tur tāda brūzma, tik daudz cilvēku, ka pat savu dibenu nebija, kur
piemest. Stāvu kājās un škrobos, ka 2 stundas būs kājās jāstāv. Bet te pēkšņi
vārtu tablo nomaina no Lonfona Lutona WizzAir uz kādu Raianair reisu.
Priecājos, lielākā daļa ceļas kājās, stājas rindā un man vieta atbrīvota. Sēžu
un gaidu, te pēkšņi ierodas viena sieviete un paziņo, ka mana reisa plānotais
izlidošanas laiks ir 24:05 (iekšēji gandrīz uzsprāgu – bija taču paredzēts
22:50!!!). Nu nekas, saņemu sevi rokās, izvelku datoru un rakstu māsai, ka
lidmašīna kavējas vairāk nekā stundu, vai es maz paspēšu uz busu, kas mani
vedīs tālāk. Noskaidrojam, ja gadījumā nepaspēju uz savu reisu varu samainīt
biļeti uz nākamo reisu. Par laimi nav it kā liela problēma, taču nākamais buss
tikai 8:00 no rīta, paredzēts bija braukt jau 2:00 pa nakti. Sāku jau bēdāties,
ka nakts būs jāpavada lidostā. Cenšos saņemt sevi rokās un gaidu lidmašīnu.
Pulkstenis jau rāda 23:30 – ceļos kājās, stājos rindā, lai ātrāk tiktu
lidmašīnā. Domāju, ka tūlīt jau sāks laist lidmašīnā, bet kas tev dos.
Iekāpšana sākās tikai 24:15. Domāju, nu, viss. Točna nakts lidostā. Iekāpju
lidmašīnā, apsēžos. Visu laiku vaktēju pulksteni. Sākām kustēt no vietas tikai
24:45. Ap vieniem pacēlāmies.
Centos pagulēt lidmašīnā, bet es
to, protams, nemāku. Nomocījusies izkāpju no lidmašīnas, savācu savu bagāžu un
priecājos – līdz mana busa atiešanai vēl 15 minūtes. Devos uz pieturu. Buss
atbrauc ar 5 min kavēšanos. Iekāpju, iekārtojos un gaidu, kad sāks kustēt. Bet,
nē, viss jau nevar iet kā smērēts. Šoferis visu laiku cenšas iedarbināt busu,
tas it kā sāk rūkt un tad viss – noslāpst. Domāju – super, tiešām dabūšu braukt
8os no rīta. Šoferis pieceļas un saka, ka ar busa kondicionieri kaut kas nav
labi, ja izdosies salabot, viss ok, dodamies tālāk, ja, nē, mums ir liela
problēma. Turu īkšķus un ceru, ka izdosies iedarbināt. Pēc pusstundas mocīšanās
izdodas. Dodamies ceļā – beidzot. Nu, cenšos pagulēt, bet pat tas, ka esmu
pārgurusi nelīdz man iemigt. Busos to nespēju izdarīt.
Tiekam līdz vidus pieturai,
izlaižam cilvēkus un gribam doties tālāk, BET busa kondicionieris aizgājis uz
labākiem medību laukiem un mūsu šoferis saka – tālāk netiksim, centīsies
atrisināt problēmu, kā mūs nogādāt līdz galamērķim. Esmu starp Londonu Lutonu
un Oksfordu, bez jebkādas saprašanas kā nokļūšu līdz māsai.
Atnāk šoferis un saka – izsauks
visiem takšus, kas mūs aizvedīs līda Oksfordai. Priecājos, nevajadzēs saukt
citu taksi, lai tiktu līdz māsas mājai. Sagaidām takšus, uz mums 14 cilvēkiem
ierodas tikai 2 takši. Viens mikrobus, otrs minivens. Iekāpju mikrobusā un
saprotu, līdz mājām laikam nenogādās. Pārprasu šoferi vai tomēr nevarēs līdz
mājām nogādāt, jo ārā taču tumša nakts – saka, nē, nevarēs. Tas viņam stingri
esot pieteikts, bet saka, ka vedīs pa visām pieturām, kur buss būtu piestājis.
Noskaidroju pēc cik ilga laika būsim man vajadzīgā pieturā un pasaku māsai.
Mierīgi sēžu un braucam. Sāk aust saule, pulkstenis jau 4 pēc Anglijas laika, 6
pēc Latvijas. Kaut kas nešķiet pareizi, vienu reizi šo ceļu jau biju mērojusi
un šķita, ka neredzu to, ko vajadzēja. Kāds tur brīnums – šoferis laikam nebija
no Oksfordas. Krustu šķērsu izbraukājām visu Oksfordu, protams, nepiestājot
nevienā paredzētajā pieturā, līdz beidzot mūs izmet kaut kādā parastā mašīnu
stāvvietā un saka, ka šī ir Oksfordas autoosta. Mēs visi – Tu joko vai kā.
Autoostā esmu bijusi un šī pavisam noteikti nav tā. Sakām, ka nav riktīgi, šis
iet aprunāties ar otra takša šoferi un šie nonāk pie secinājuma – tiešām šī
neesot autoosta – like dāāāāāā. Nu, tad beidzot ved mūs uz autoostu, bet viņš
taču nezina, kur tāda atrodas, kaut ko riņķo. Beidzot kāds pasažieris viņam
norāda pareizo ceļu. Izkāpju ārā un varu māsai paziņot, ka beidzot esmu
Oksfordas autoostā. Pulkstenis jau bez 4:50, jēgas saukt taksi nekādas, busi
sāk kursēt no 5. Ar māsas norādēm pa telefonu dodos beidzot uz busu ar sapņiem
par gultu. Nonāku pieturā, lieki piebilst, ka somas tik smagas, ka noiet tās
desmit minūtes bija šausmīgi smagi. Skatos, mans buss pēc 8 min būs klāt.
Stāvu, gaidu. Māsa piekodina, lai pie šofera pērku dienas biļeti. Kāpju busā un
saku, ka man dienas biļeti, šis iedod kaut kādu. Es pabrīnījos, kur tik lēta,
bet, nu, ko es varu zināt. Apsēžos un māsai saku, ka atceros, kurā pieturā
jākāpj ārā, man vismaz šķita, ka atceros. Braucu, ieraudzīju pareizo tiltu, bet
apstulbu, jo pirms tam man bija jāredz iepirkšanās centrs. To es neredzēju. Par
laimi, māsa zvana, saku, ka vairs neko nesaprotu, šķiet pabraucu pieturai
garām. Šī liek prasīt šoferim, kur esam. Tas saka plapedlies vai kas tāds. Māsa
– bet tas taču liels, lai pasaka precīzāk. Vai nu šis mani nesaprot vai es
viņu, bet pie kopsaucēja nenonākam. Iedodu trubu šoferim. Šie kaut ko sarunā.
Šoferis tik – no problems, no problems. Es neko nesaprotu, māsa klausuli nolikusi,
šoferis neko nesaka, es nesaprotu, kas man jādara, jākāpj ārā vai kas? Beidzot
zvana māsa, šī saka, ka vajadzīgajā pieturā viņš man pateiks, ka jākāpj ārā un
māsa atnākšot man pretī. Nopriecājos, ka vismaz pavisam kreizī neesmu
aizbraukusi. Vajadzēja kāpt ārā pieturā, no kuras it kā ērtāk nokļūt līdz viņas
mājām, bet kāpu ārā pieturā, kura tuvāk. Papriecājos, jo somas man tomēr
smagas.
Bet beidzot nonācu pie māsas un
varu uzelpot. Piedzīvojums milzīgs, bet domājams, ka tādi vēl priekšā daudz. J
Līdz citai reizei mīlīši! J
