Šovakar nonācu pie secinājuma, ka man ir vajadzība izteikties, nevis vienkārši runāt, bet par to rakstīt, tādā veidā izsakot visu, kas mani uztrauc un kas mani ietekmē, saista. Vienalga, visu, kas saistīts ar mani, man prasās izlikt uz lapas, lasi, blogā.
Šovakar paredzēts uzrakstīt referātu, bet, zinot mani, es to uzsākšu darīt tikai tad, kad patiesi vairs nezināšu, ko citu lai dara. Tātad - nakts ir gara.
Vispār, ja mēs sākam runāt par to, ko es daru un kāpēc es to daru, tad vienīgais, ko varu atbildēt ir - esmu strupceļā. Viss, ko es daru, mani patiesībā nesaista. Es to daru pēc būtības tikai tāpēc, ka neciešu atstāt lietas pusratā. Tas ir, ja esmu iesākusi, es pabeigšu. Bet ko pēc tam? Kas notiks tālāk? Ko pēc tik svarīgas lietas kā augstskola? Patreiz mana galvenā doma, kas saistās ar laiku pēc augstskolas, ir Brīvprātīgais darbs. Jā, patreiz es tiešām domāju, ka došos brīvprātīgajā darba. Kur? Es nezinu. Esmu tikai sākusi vākt informāciju par to, kā tam pieteikties un kas man jāizdara. Bet šķiet, ka tiešām pēc mazliet vairāk kā gada es došos prom no Latvijas uz gadu (vismaz gadu). Kā man pateica kāda laba draudzene - es dzīve kaut kur tikšot, jo es uzdrīkstoties. Jā, šķiet, ka viņai taisnība. Kopš esmu bijusi Erasmusā, es vairs nebaidos. Nebaidos mesties nezināmajā, nebaidos riskēt un tādā viedā gūt neaizmirstamu pieredzi, nebaidos būt viena un nebaidos zaudēt, jo nav jau daudz ko zaudēt. Pie šīs nebaidīšanās noteikti varu pieminēt to, ka patlaban domāju un izskatās, ka tā būs, ka šo vasaru pavadīšu Spānijā, mazā pilsētiņā Salou, kur kādas viesnīcas restorānā strādāšu par viesmīli. Lai gan, kas to lai zina, jo, kā jau visiem zināms, spāņi pieder pie dienvidniekiem, tas nozīmē, ka laiku viņi prot stiept, pat ļoti labi. Pēc idejas būtu pēdējais laiks pirkt biļetes uz šo jauko valsti, BET, ir viens liels bet - spāņi vēl nav saņēmuši manu līgumu un līdz ar to es nedrīkstu pirkt neko, jo vēl neesmu pat tuvu apstiprināšanai tur. Jā, tas mani uztrauc, pat ļoti. Reizēm man tiešām nepatīk, ka esmu tik punktuāla, visam jānotiek laikā, bet ar spāņiem/dienvidniekiem tas vienkārši nav iespējams. Pie tā ir jāpierod, no tiesas jāpierod. Es ceru, ka nākamās nedēļas laikā viņi saņems līgumu un mans nākamais ierasts būs ar virsrakstu - "Gaidi mani Salou!".
Pulkstenis rāda jau 1. Man vajadzētu atgriezties pie šīs nakts galvenā uzdevuma. Vajadzētu...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru