Es vēl tepat...

Sveiki, mani mīlīši!

Kādu laiku neesmu devusi par sevi ziņu šeit. Šodien (16.08.) nolēmu, ka tas ir jāmaina. Jums jau droši vien vairāk interesē kā man te iet, ko te redzu utt. Man jūs jāapbēdina – man ir iestājusies pilnīga rutīna – darbs, mājas, darbs, mājas. Ja nākamā dienā brīvdiena, tad izeju kaut kur mazliet paballēt, bet tā reāli nekur neeju – nūģe? Varbūt. Bet lai arī cik nožēlojami tas neskanētu – esmu pārāk pārgurusi pēc darba un starp darbu, lai spētu savu smago pakaļu izvilkt no mājas. No darba mājās braucu ar busu, jo vienkārši nav spēka pusstundu vēl ar kājām vilkties. Daudzas reizes esmu domājusi par to, ka vajadzētu kādu dienu atnākt uz tām vietām, kurām pabraucu garām ar busu un iemūžināt, jo tās no tiesas ir vienkārši neatkārtojami skaistas. Vispār man ir nežēlīgi maz bilžu, jo visu laiku aizmirstu paņemt fotoaparātu sev līdzi, laikam esmu jau pārāk pieradusi pie vietas, kur dzīvoju, lai gribētos visu iemūžināt...

Lai cik tas jocīgi neskanētu, plānoju šo ierakstu publicēt 16.08., bet, nu, jau 24.08. :D Jā, laika un spēka man maz. Darba daudz. Pārāk daudz. Sezona iet uz beigām, vēl pēdējās vasaras dienas un tad jau mazliet vairāk atpūtas, jo cerams darba nebūs tik daudz. Sakot, ka septembrī tik daudz tūristu nav. Nu, tad ceru uz to.

Vispār nākamnedēļ 29. un 30. augustā dodos savā pirmajā mazā ceļojumā šeit, uz Barselonu. Par to kā tur gāja vēlāk, kad atgriezīšos. Tagad mazliet nododos dienu plānošanai tur. Valērija teicās, ka otrajā dienā arī varētu aizbraukt. Tad, nu, pirmajā dienā jāizplāno apskates objekti man vienai un otrajā dienā mums abām. J

 Salou!

Esmu jau ļoti pieradusi pie šīs vietas, Jau mazliet kā mājas. Darbs arī jau rutīna un diži vairs neuztrauc nogurums pēc tam, jo ar miegu visu var atgūt. Dievinu pirmdienas vakarus, kad dodamies uz Lunattic bāru (tieši blakus jūrai) dzert lielos kokteiļus. Parasti esam paliels latviešu bars (no 4 – 10 cilvēki). Ņemam 4 vai 8 litrus, atkarīgs no cilvēku skaita. Visi kokteiļi tiek pasniegti lielās stikla vāzēs ar ļoti gariem salmiņiem, kas arī tā tiek tukšots, visiem kopā, katrs pa savu salmiņu. Un, protams, spārnotais vārds pirms katras dzeršanas – Squab... Ir lietas, brīži, kas pietrūks. Bez tam tur ir viens bārmenis, kurš mums visu laiku dod VIP atlaidi. Un vienmēr ir tik foršs un runātīgs un, un, un... Tik patīkami tur iegriezties, ja tur ir tik forši cilvēki.  Mums jau ir tradīcija – katra pirmdiena Lunattic bārs, lielais kokteilis. Tas nenozīmē, ka pēc tam dodamies ballēt, mēs vnk izbaudām vakaru.

Man vēl ir vairāki plāni, kas jāizdara. Vēl mēnesis, lai aizbrauktu uz PortAventuru. Milzīgu atrakciju parku ar daudz trakiem ,ekstrēmiem karuseļiem. Tas noteikti jāizbauda, ja esi Salou vai tās apkārtnē. Biļetes gan dārgas 45 eur viena diena, bet tāpēc jau pelnu naudu, lai izbaudītu dažādas lietas. No nākamās algas braucu uz PortAventuru, tas ir septembra sākumā. Happy, jēēēē. :D

Man visu laiku prasa vai es uz jūrmalu eju, jo esmu bāla. Bet ko es varu padarīt, ka man tāda āda un vairāk iedegt vnk nevaru? Jā, es izskatos balta uz citu fona šeit, bet LV varu saderēt, ka būšu brūna, protams, ne jau kā cepta vista no solārija. :D

Vispār man ļoti pietrūkst mājas, ļoti gribu uz Latviju. Karstums šeit ar katru dienu kļūst ar vien neizturamāks, man šķiet ar katru minūti tas ceļas. Duša tiek izmantota vismaz 3-4 reizes dienā. Priecājos, kam man nav jāmaksā par dzīvokli šeit, jo ūdens rēķinu apmaksāt nebūtu iespējams. :D

Vispaŗ man šķiet, ka man vairs nav ko rakstīt. Jāaizčāpo līdz jūrmalai, lai jūs tomēr redzat, ka esmu bijusi siltajās zemēs. J

Hasta luego! 

Mazliet ieskatam kā man te izskatās...

Te jums mazliet ieskatam kā izskatās mans dzīvoklis un mazliet pilsēta. :)

 Viesistaba/virtuve

 Viesistaba/virtuve

Viesistaba/virtuve

 Istaba uz pirmo nedēļu

 Istaba pārējam laikam... Ieņēmu tālāko gultu pie loga

 Mūsu plašais balkons

 Mūsu plašais balkons

 Skats no mūsu balkona

 Te tādu ir daudz :D

 Mazliet iz pludmales

Aleja, pa kuru katru dienu eju uz un no darba. :)

Pirmās divas nedēļas

Sveiki, mani mīlīši! Šobrīd sēžu mājās ar milzīgu klepu un temperatūru. Lieki laikam piebilst, ka beidzot pienākušas brīvdienas darbā. Šķiet, tas jau ir pierasts, ka brīvdienas pavadu mājās – pirmā bija lietaina. Un šonedēļ abas brīvdienas pavadīšu mājās, lai atveseļotos. Vispār slimot šeit nav forši. Palaižu garām visu jautrību. L Lai vai kā, esmu sākusi aprast ar darbu. Ir diezgan pasmags, bet, nu, pati to gribēju. Vismaz kolēģi man ir forši. Darbā parasti mani ieliek no rīta un vakarā. Mani tas jau kaitina, jo daudz vieglāk ir nostrādāt 8as stundas no vietas, nekā 4as no rīta, tad pārtraukums 6 stundas un atkal 4as vakarā. Galu galā mājās esmu ap pus 12 vai 12iem. Tajās dienās esmu daudz vairāk nogurusi. Mācos pierast...

Darbs man pārsvarā sastāv no galdiņu novākšanas un uzklāšanas. Pusdienās un vakariņas vēl ir jāpiedāvā arī dzērieni, jo tos jāpērk par atsevišķu cenu. Pēc idejas man darbs nav smags, jo restorāns ir zviedru galda tipa. Katrs pats ņem cik un ko daudz grib. Tādā ziņā vismaz nav grūtības ar saprašanu, ko viņi grib. J Ar spāņu valodu man arī iet uz labo pusi, kad jāpiedāvā dzērienus, tad māku to izdarīt spāniski, kā arī saprast, ko viņi vēlas. :D Nav jau tā spāņu valoda grūta, tikai mazliet slinkums mācīties. Kāpēc, man jāpiedāvā spāniski? Jo mūsu viesnīcā apmetas tiešām daudz spānieši, kas ar visu ģimeni devušies atpūsties uz tūristu kūrortu. Tas viņiem te ir ierasts. Kā arī tas, ka pēc katra mācību gada, katra klase dodas kaut kur kopā nosvinēt mācību gada beigas. Tā, nu, mūsu viesnīcā pāris šādas grupas arī ir bijušas. J Strādājot restorānā, esmu iepazinusies arī ar kādu anglieti, kuras tēvs ir latvietis, mazliet ar viņu papļāpājusi. Viņa esot bijusi pāris reizes Latvijā un viņai mūsu valsts ļoti patīk. Viņa tur ciemojas pie savām māsīcām. J Vispār viesnīcā apgrozās ļoti daudz jauku cilvēku, ļoti daudz angļu, un katru dienu man ir iespēja dzirdēt īstu angļu akcentu smuku puišu izpildījumā, jā, meitenes, apskaudiet mani. :D :D :D  Viesnīcā mums ir trīs tautību pārstāvji pārsvarā – spāni, krievi un angļi. Līdz ar to es tur ļoti noderu ar savām labajām angļu un „krievu” zināšanām. Lai gan krieviem daudz labāk noder abi puiši, kas ir latviešu krievi. :D Viņiem tomēr tā valoda dzimtā. :D

Man ir foršas dzīvokļa biedrenes, abas no Latvijas. Viena pat no Liepājas.J Braucu šurp ar domu, ka latviešus savu mūžu nesatikšu, bet manā viesnīcā strādā bez maz tikai latviešu. Restorānā, piemēram, interni ir tikai latvieši, es un divi latviešu puiši. :D Jā, man nekādi nesanāk izvairīties no latviešu valodas. :D Lai kā man arī šķistu, ka latvieši ir maz, bet, nē, viņi ir visur, kur es esmu. :D Vispār manas dzīvokļa biedrenes ir foršas. Man viņas patīk. J

Strādāju, starp citu, trīs zvaigžņu viesnīcā. Pašā Costa Duarada centrā, Salou. Tā skaitās vislielākais tūristu kūrorts šajā rajonā. To var arī just, jo, ejot pa pilsētu, vietējos ir gandrīz neiespējami satikt. Visi tikai tūristi, bet man patīk. J Šeit ir ļoti daudz krievu tautības pārstāvji un es varu praktizēt savu krievu valodu, un, cik no viņiem saprotu, tad patiesībā labi runāju krieviski, man gan pašai tā nešķiet. Lai vai kā, te iet forši. J Katru vakaru nākot no darba mājās var iepazīties ar daudz vīriešu kārtas pārstāvjiem. :D Vienu vakaru kāds domāju, ka esmu no Krievijas, nu, pēc izskata. Patiesībā mani tas neiepriecināja, jo es patiešām nedomāju, ka izskatos pēc krievietes, tad jau labāk kā manas māsas drauga tēvocis domā, ka izskatos pēc anglietes, tas ir labāk nekā pēc krievietes. Neesmu rasiste, bet vienkārši esmu ļoti patriotiska un mīlu savu zemi un esmu ļoti lepna par to, ka esmu latviete. J Maza valsts ar LEILIEM cilvēkiem. Tāds ir mans uzskats par manu tēvzemi. J

Ar katru dienu sāku just, ka man pietrūkst manējie – mani draugu, ģimenes, viss, kas tuvs un mīļš. Jā, es šeit iepazīstu jaunus cilvēkus, kuri, iespējams, kļūs par maniem draugiem, bet tie nebūs manējie.

Vispār es šoreiz gribēju uzrakstīt tā īsi, bet laikam nepārāk sanāca, lai vai kā, viesiem, kam uztrauc, man te iet labi un cenšos izbaudīt šo skaisto zemi. :D Vēl jau daudz laika priekšā 2,5 mēneši, vēl daudz kas var notikt. J

Starp citu, esmu mazliet vairāk tikusi uz pekām, temperatūras vairs nav, bet klepus vēl joprojām diezgan pretīgs un kaitinoš, bet man ir zāļu krājumi, tad nu tie tiek tukšoti. :D

Līdz nākamajām manām brīvdienām ,kad cerams es kaut ko pasākšu nevis sēdēšu tikai mājās. J

Sargiet sevi un IZBAUDIET vasaru, šāda tā būs tikai vienu reizi mūžā. J

Lidojums uz Londonu!

Sen neesat mani manījuši šeit, taču es esmu tepat vien blakus. Līdz šīm biju ļoti aizņemta, līdz ar to laika blogam nepavisam neatlika, bet neesmu to aizmirsusi. Mani lielākie laika aizņēmēji bija skola (sesija) un, protams, prakse, kuru beigās bija patiešām žēl pamest. Ceru, ka izdosies tur atgriezties, bet to jau vēl redzēs, varbūt jau oktobrī. :) 

Visus savus lielos darbus nodevusi un praksi nobeigusi, varēju doties uz Liepāju, kur sāku gatavoties šīs vasaras lielajam piedzīvojumam – Spānija, Salou. Iesākumā izmetu mazu līkumu – 2 dienas pavadīju pie māsas Oksfordā, beidzot redzēju to mazo skaistuli, kurai esmu kļuvusi par tanti, īstu smaiduli – Emīliju.

Sāksim ar lidojumu turp. Liepāju pametu 21. jūnija 16:25, kad ar autobusu devos uz Rīgu, lai tālāk dotos uz lidostu. Autoostā mani sagaidīja māsa un uzņēmās rūpes par manu smago bagāžu. :D Lidostā ierados ap pus21. Lidmašīna it kā atiet 22:50. Forši, dodos nodot bagāžu, a tur, kas to būtu domājis, priekšā stāvošā sieviete paziņo, ka reiss kavējas par stundu, bet man Londonā Lutonā nopirkta biļete turpmākam ceļam. Sāku satraukties, bet māsai ziņu vēl nedevu, domāju, varbūt tik traki nemaz nebūs un visu paspēšu. Nodevu bagāžu un devos pēdējās minūtes pavadīt ar māsu. Paēdu un bija laiks jau doties. Šoreiz mani lidostā pavadīja vienīgais cilvēks, kas neieradās iepriekšējo reiz, kad lidoju prom. J

Devos tālāk meklēt savus Gate D3. Atrodu un tur tāda brūzma, tik daudz cilvēku, ka pat savu dibenu nebija, kur piemest. Stāvu kājās un škrobos, ka 2 stundas būs kājās jāstāv. Bet te pēkšņi vārtu tablo nomaina no Lonfona Lutona WizzAir uz kādu Raianair reisu. Priecājos, lielākā daļa ceļas kājās, stājas rindā un man vieta atbrīvota. Sēžu un gaidu, te pēkšņi ierodas viena sieviete un paziņo, ka mana reisa plānotais izlidošanas laiks ir 24:05 (iekšēji gandrīz uzsprāgu – bija taču paredzēts 22:50!!!). Nu nekas, saņemu sevi rokās, izvelku datoru un rakstu māsai, ka lidmašīna kavējas vairāk nekā stundu, vai es maz paspēšu uz busu, kas mani vedīs tālāk. Noskaidrojam, ja gadījumā nepaspēju uz savu reisu varu samainīt biļeti uz nākamo reisu. Par laimi nav it kā liela problēma, taču nākamais buss tikai 8:00 no rīta, paredzēts bija braukt jau 2:00 pa nakti. Sāku jau bēdāties, ka nakts būs jāpavada lidostā. Cenšos saņemt sevi rokās un gaidu lidmašīnu. Pulkstenis jau rāda 23:30 – ceļos kājās, stājos rindā, lai ātrāk tiktu lidmašīnā. Domāju, ka tūlīt jau sāks laist lidmašīnā, bet kas tev dos. Iekāpšana sākās tikai 24:15. Domāju, nu, viss. Točna nakts lidostā. Iekāpju lidmašīnā, apsēžos. Visu laiku vaktēju pulksteni. Sākām kustēt no vietas tikai 24:45. Ap vieniem pacēlāmies.

Centos pagulēt lidmašīnā, bet es to, protams, nemāku. Nomocījusies izkāpju no lidmašīnas, savācu savu bagāžu un priecājos – līdz mana busa atiešanai vēl 15 minūtes. Devos uz pieturu. Buss atbrauc ar 5 min kavēšanos. Iekāpju, iekārtojos un gaidu, kad sāks kustēt. Bet, nē, viss jau nevar iet kā smērēts. Šoferis visu laiku cenšas iedarbināt busu, tas it kā sāk rūkt un tad viss – noslāpst. Domāju – super, tiešām dabūšu braukt 8os no rīta. Šoferis pieceļas un saka, ka ar busa kondicionieri kaut kas nav labi, ja izdosies salabot, viss ok, dodamies tālāk, ja, nē, mums ir liela problēma. Turu īkšķus un ceru, ka izdosies iedarbināt. Pēc pusstundas mocīšanās izdodas. Dodamies ceļā – beidzot. Nu, cenšos pagulēt, bet pat tas, ka esmu pārgurusi nelīdz man iemigt. Busos to nespēju izdarīt.

Tiekam līdz vidus pieturai, izlaižam cilvēkus un gribam doties tālāk, BET busa kondicionieris aizgājis uz labākiem medību laukiem un mūsu šoferis saka – tālāk netiksim, centīsies atrisināt problēmu, kā mūs nogādāt līdz galamērķim. Esmu starp Londonu Lutonu un Oksfordu, bez jebkādas saprašanas kā nokļūšu līdz māsai.

Atnāk šoferis un saka – izsauks visiem takšus, kas mūs aizvedīs līda Oksfordai. Priecājos, nevajadzēs saukt citu taksi, lai tiktu līdz māsas mājai. Sagaidām takšus, uz mums 14 cilvēkiem ierodas tikai 2 takši. Viens mikrobus, otrs minivens. Iekāpju mikrobusā un saprotu, līdz mājām laikam nenogādās. Pārprasu šoferi vai tomēr nevarēs līdz mājām nogādāt, jo ārā taču tumša nakts – saka, nē, nevarēs. Tas viņam stingri esot pieteikts, bet saka, ka vedīs pa visām pieturām, kur buss būtu piestājis. Noskaidroju pēc cik ilga laika būsim man vajadzīgā pieturā un pasaku māsai. Mierīgi sēžu un braucam. Sāk aust saule, pulkstenis jau 4 pēc Anglijas laika, 6 pēc Latvijas. Kaut kas nešķiet pareizi, vienu reizi šo ceļu jau biju mērojusi un šķita, ka neredzu to, ko vajadzēja. Kāds tur brīnums – šoferis laikam nebija no Oksfordas. Krustu šķērsu izbraukājām visu Oksfordu, protams, nepiestājot nevienā paredzētajā pieturā, līdz beidzot mūs izmet kaut kādā parastā mašīnu stāvvietā un saka, ka šī ir Oksfordas autoosta. Mēs visi – Tu joko vai kā. Autoostā esmu bijusi un šī pavisam noteikti nav tā. Sakām, ka nav riktīgi, šis iet aprunāties ar otra takša šoferi un šie nonāk pie secinājuma – tiešām šī neesot autoosta – like dāāāāāā. Nu, tad beidzot ved mūs uz autoostu, bet viņš taču nezina, kur tāda atrodas, kaut ko riņķo. Beidzot kāds pasažieris viņam norāda pareizo ceļu. Izkāpju ārā un varu māsai paziņot, ka beidzot esmu Oksfordas autoostā. Pulkstenis jau bez 4:50, jēgas saukt taksi nekādas, busi sāk kursēt no 5. Ar māsas norādēm pa telefonu dodos beidzot uz busu ar sapņiem par gultu. Nonāku pieturā, lieki piebilst, ka somas tik smagas, ka noiet tās desmit minūtes bija šausmīgi smagi. Skatos, mans buss pēc 8 min būs klāt. Stāvu, gaidu. Māsa piekodina, lai pie šofera pērku dienas biļeti. Kāpju busā un saku, ka man dienas biļeti, šis iedod kaut kādu. Es pabrīnījos, kur tik lēta, bet, nu, ko es varu zināt. Apsēžos un māsai saku, ka atceros, kurā pieturā jākāpj ārā, man vismaz šķita, ka atceros. Braucu, ieraudzīju pareizo tiltu, bet apstulbu, jo pirms tam man bija jāredz iepirkšanās centrs. To es neredzēju. Par laimi, māsa zvana, saku, ka vairs neko nesaprotu, šķiet pabraucu pieturai garām. Šī liek prasīt šoferim, kur esam. Tas saka plapedlies vai kas tāds. Māsa – bet tas taču liels, lai pasaka precīzāk. Vai nu šis mani nesaprot vai es viņu, bet pie kopsaucēja nenonākam. Iedodu trubu šoferim. Šie kaut ko sarunā. Šoferis tik – no problems, no problems. Es neko nesaprotu, māsa klausuli nolikusi, šoferis neko nesaka, es nesaprotu, kas man jādara, jākāpj ārā vai kas? Beidzot zvana māsa, šī saka, ka vajadzīgajā pieturā viņš man pateiks, ka jākāpj ārā un māsa atnākšot man pretī. Nopriecājos, ka vismaz pavisam kreizī neesmu aizbraukusi. Vajadzēja kāpt ārā pieturā, no kuras it kā ērtāk nokļūt līdz viņas mājām, bet kāpu ārā pieturā, kura tuvāk. Papriecājos, jo somas man tomēr smagas.

Bet beidzot nonācu pie māsas un varu uzelpot. Piedzīvojums milzīgs, bet domājams, ka tādi vēl priekšā daudz. J

Līdz citai reizei mīlīši! J

Svētdienas nakts domas...

Es vienmēr esmu priecājusies par to, ka man ir maz laika, jo tad es izdaru vairāk, bet šobrīd es domāju par to, vai piekrist praksei bija laba doma, jo tas aizņem daudz laika. Nemaz nesākšu uzskaitīt, kas man ir jāizdara mācību ziņā. Visa ir tik daudz, ka man šķiet, ka drīz es negulēšu vispār un visu laiku to vien tik darīšu, kā kaut ko rakstīšu, kaut kur skriešu, kaut ko ņemšos. It kā tas ir tieši tas, ko es gribēju, bet vai es gribēju to tagad? Vai es esmu gatava šim visam?

Laba ziņa - sestdienā, 28. aprīlī, es beidzot saņēmu dokumentus, parakstītus un apzīmogotus, no Spānijas, EuroSalou Hoteļa, kur pavadīšu šo neaizmirstamo, neatkārtojamo vasaru. Man šķiet, ka doma par to, ka vasarā būšu tik skaistā un brīnišķīgā valstī kā Spānija, traucē man izbaudīt to, ko daru šeit, to, ko varu piedzīvot un piedzīvoju šeit. Man šķiet, ka es laižu iespējas garām tepat Latvijā. Bet tad atkal es domāju - kad atgriezīšos, tad būs jaunas iespējas, jauni piedzīvojumi, jauni darbi. Viss jauns un neredzēts. Tad metīšos tajā visā iekšā, lai atkal izbaudītu. Vai varbūt tas ir nepareizi? Varbūt ir jāķer visas iespējas? Bet laika ir maz un visam spēka un vēlmes nepietiks, varbūt tā ir labāk. Nepiedzīvot visu, lai to, ko piedzīvo, var piedzīvot no visas sirds un spēka. To es arī centīšos - iespējas, kas man ir un kuras es izmantoju, izbaudīšu no visas sirds, bez nožēlas un šaubām. 

Patiesībā cilvēks ir dīvaina būtne -Tu sapņo tik daudz un tik spēcīgi, bet, kad sapņi sāk piepildīties, Tu sāc baidīties no visa neredzētā, svešā. Tu sāc baidīties no saviem sapņiem. Atliek vien piekrist teicienam - Uzmanies, ko vēlies, jo tas var arī iepildīties...

Tad to Jums arī novēlu - nevēlēties to, ko negribi piedzīvot!

Gaidi mani Salou!

Nu, tad beidzot es varu to rakstīt. Nu, tad beidzot es skaidri zinu, ko darīšu vasarā. Es to pavadīšu tur, kur visvairāk gribēju doties, tieši tā, Spānijā, nelielā pilsētiņā Salou. Izbaudot sauli, jūru, karstu laiku... Visu, ko šī valsts man spēj piedāvāt. :) Protams, pa starpai es arī pastrādāšu. :D
Vispār es sen nebiju jutusies tik laimīga kā pagājušās nedēļas pirmdienas vakarā, kad saņēmu ziņu, ka mani dokumenti ir aizgājuši līdz Spānijai un viņi tos sūta atpakaļ. Es biju gatava lēkāt un spiegt, tik žēl, ka bija tik vēls un biju mājās. :/ :D Bet iekšēji es līksmoju kā negudra. ^^
Starp citu, biļetes turp jau arī iegādātas un 21. jūnijā ap 22:00 vakarā es lidoju uz savu pirmo pieturu vasaras neaizmirstamajā ceļojumā. Dodos uz Oksfordu apciemot māsu, jo es taču beidzot esmu kļuvusi par tanti... Vai tas nav lieliski? Šajā gadā notiek tikai lieliskas lietas, par ko man ir neizsakāmi liels prieks. Es tikai ceru, ka pēc šiem lielajiem priekiem nenāks liela bedre.
Pēc mazās mīlules Emīlijas un māšeles apciemojumu es dodos uz Barcelonu, no kurienes uz Slaou. Ak, jel. Tas tiešām piepildās!

Jā, pagājušā nedēļā sāku strādāt arī savā prakses vietā. Teikšu tā - nav īsti tas, ko gaidīju vai gribēju, bet vismaz kaut kāda papildus pieredze man būs. Varbūt pēcāk būšu noderīga darba tirgū. :D Lai gan par darba tirgu te, Latvijā, nedomāju tuvāko divu gadu laikā. Es vēl gribu izbaudīt visas iespējas, ko man piedāvā dzīve, Eiropa un citas pēkšņas iespējas. Vēl daudz ko redzēt, daudz kur būt. ^^

Tas tad arī īsumā viss šajā ārkārtīgi pozitīvajā ierakstā. Neuztraucieties, droši vien drīz es atgriezīšos ar dusmīgu/bēdīgu ierakstu un jūs sapratīsiet - Madara is back. :D

Piektdiena 13.

Melnā piektdiena. Māņticību diena. Tik man tā izvērtās ne tik melna...

Pirms kāda laika pieteicos prakses vietai DendroLight Latvia un šodien negaidīti atnāca apsveikums, ka esmu pieņemta. Praktikants, šķiet, šajā uzņēmumā tiek uztverts tik pat nopietni, cik pārējie darbinieki, jo pieteikšanās nemaz nebija tik vienkārša. Protams, sākums ar CV un pieteikuma vēstuli, tad sekoja intervija, tad sekoja otrā kārta ar pārbaudes uzdevumu un tad jau gala rezultāts - visu veiksmīgi esmu paveikusi un pieveikusi, un PATS galvenais - pati savām spējām, tas ir, nekāda pazīšanās šajā pieteikšanās procesā nebija. Neviens nekur mani neuzslavēja utt. Viss pašas spēkiem, par ko arī esmu neizsakāmi lepna un pacilāta. :)

Diemžēl jaunumi no Spānijas nav - tā arī viss karājas gaisā - būs vai nebūs Spānija vasarā... Ar katru dienu, ar katru mirkli viss šķiet izplēn nebūtībā. Tā vien šķiet, ka Spānija nevēlas akceptēt mani, tikai mani, jo tikai manas vēstules netiek piegādātas, tikai man nevar atsūtīt apstiprinājumu, tikai es nevaru pirkt biļetes turpceļam... Protams, cenšos saglabāt optimismu un uztvert visu tikai vienā veidā - viss, kas notiek, notiek uz labu. Bet cik tad ilgi var cerēt? Cik ilgi var būt muļķis? 

Jā šoreiz tāds īss ieraksts, jo manī pašlaik mīt divējādas izjūtas - sajūsma par praksi DendroLight un skumjas, neziņa par praksi Spānijā. Būtu laikam lieki teikt, ka es no VISAS SIRDS vēlos vasarā būt Spānijā...

Nu, ko, lai jums visiem jauka nedēļas nogale. Es to izbaudīšu mājās, mierā un siltumā. :)

Nakts, kas veltīta referāta rakstīšanai.

Šovakar nonācu pie secinājuma, ka man ir vajadzība izteikties, nevis vienkārši runāt, bet par to rakstīt, tādā veidā izsakot visu, kas mani uztrauc un kas mani ietekmē, saista. Vienalga, visu, kas saistīts ar mani, man prasās izlikt uz lapas, lasi, blogā. 

Šovakar paredzēts uzrakstīt referātu, bet, zinot mani, es to uzsākšu darīt tikai tad, kad patiesi vairs nezināšu, ko citu lai dara. Tātad - nakts ir gara. 

Vispār, ja mēs sākam runāt par to, ko es daru un kāpēc es to daru, tad vienīgais, ko varu atbildēt ir - esmu strupceļā. Viss, ko es daru, mani patiesībā nesaista. Es to daru pēc būtības tikai tāpēc, ka neciešu atstāt lietas pusratā. Tas ir, ja esmu iesākusi, es pabeigšu. Bet ko pēc tam? Kas notiks tālāk? Ko pēc tik svarīgas lietas kā augstskola? Patreiz mana galvenā doma, kas saistās ar laiku pēc augstskolas, ir Brīvprātīgais darbs. Jā, patreiz es tiešām domāju, ka došos brīvprātīgajā darba. Kur? Es nezinu. Esmu tikai sākusi vākt informāciju par to, kā tam pieteikties un kas man jāizdara. Bet šķiet, ka tiešām pēc mazliet vairāk kā gada es došos prom no Latvijas uz gadu (vismaz gadu). Kā man pateica kāda laba draudzene - es dzīve kaut kur tikšot, jo es uzdrīkstoties. Jā, šķiet, ka viņai taisnība.  Kopš esmu bijusi Erasmusā, es vairs nebaidos. Nebaidos mesties nezināmajā, nebaidos riskēt un tādā viedā gūt neaizmirstamu pieredzi, nebaidos būt viena un nebaidos zaudēt, jo nav jau daudz ko zaudēt. Pie šīs nebaidīšanās noteikti varu pieminēt to, ka patlaban domāju un izskatās, ka tā būs, ka šo vasaru pavadīšu Spānijā, mazā pilsētiņā Salou, kur kādas viesnīcas restorānā strādāšu par viesmīli. Lai gan, kas to lai zina, jo, kā jau visiem zināms, spāņi pieder pie dienvidniekiem, tas nozīmē, ka laiku viņi prot stiept, pat ļoti labi. Pēc idejas būtu pēdējais laiks pirkt biļetes uz šo jauko valsti, BET, ir viens liels bet - spāņi vēl nav saņēmuši manu līgumu un līdz ar to es nedrīkstu pirkt neko, jo vēl neesmu pat tuvu apstiprināšanai tur. Jā, tas mani uztrauc, pat ļoti. Reizēm man tiešām nepatīk, ka esmu tik punktuāla, visam jānotiek laikā, bet ar spāņiem/dienvidniekiem tas vienkārši nav iespējams. Pie tā ir jāpierod, no tiesas jāpierod. Es ceru, ka nākamās nedēļas laikā viņi saņems līgumu un mans nākamais ierasts būs ar virsrakstu - "Gaidi mani Salou!". 

Pulkstenis rāda jau 1. Man vajadzētu atgriezties pie šīs nakts galvenā uzdevuma. Vajadzētu...