Melnā piektdiena. Māņticību diena. Tik man tā izvērtās ne tik melna...
Pirms kāda laika pieteicos prakses vietai DendroLight Latvia un šodien negaidīti atnāca apsveikums, ka esmu pieņemta. Praktikants, šķiet, šajā uzņēmumā tiek uztverts tik pat nopietni, cik pārējie darbinieki, jo pieteikšanās nemaz nebija tik vienkārša. Protams, sākums ar CV un pieteikuma vēstuli, tad sekoja intervija, tad sekoja otrā kārta ar pārbaudes uzdevumu un tad jau gala rezultāts - visu veiksmīgi esmu paveikusi un pieveikusi, un PATS galvenais - pati savām spējām, tas ir, nekāda pazīšanās šajā pieteikšanās procesā nebija. Neviens nekur mani neuzslavēja utt. Viss pašas spēkiem, par ko arī esmu neizsakāmi lepna un pacilāta. :)
Diemžēl jaunumi no Spānijas nav - tā arī viss karājas gaisā - būs vai nebūs Spānija vasarā... Ar katru dienu, ar katru mirkli viss šķiet izplēn nebūtībā. Tā vien šķiet, ka Spānija nevēlas akceptēt mani, tikai mani, jo tikai manas vēstules netiek piegādātas, tikai man nevar atsūtīt apstiprinājumu, tikai es nevaru pirkt biļetes turpceļam... Protams, cenšos saglabāt optimismu un uztvert visu tikai vienā veidā - viss, kas notiek, notiek uz labu. Bet cik tad ilgi var cerēt? Cik ilgi var būt muļķis?
Jā šoreiz tāds īss ieraksts, jo manī pašlaik mīt divējādas izjūtas - sajūsma par praksi DendroLight un skumjas, neziņa par praksi Spānijā. Būtu laikam lieki teikt, ka es no VISAS SIRDS vēlos vasarā būt Spānijā...
Nu, ko, lai jums visiem jauka nedēļas nogale. Es to izbaudīšu mājās, mierā un siltumā. :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru