Svētdienas nakts domas...

Es vienmēr esmu priecājusies par to, ka man ir maz laika, jo tad es izdaru vairāk, bet šobrīd es domāju par to, vai piekrist praksei bija laba doma, jo tas aizņem daudz laika. Nemaz nesākšu uzskaitīt, kas man ir jāizdara mācību ziņā. Visa ir tik daudz, ka man šķiet, ka drīz es negulēšu vispār un visu laiku to vien tik darīšu, kā kaut ko rakstīšu, kaut kur skriešu, kaut ko ņemšos. It kā tas ir tieši tas, ko es gribēju, bet vai es gribēju to tagad? Vai es esmu gatava šim visam?

Laba ziņa - sestdienā, 28. aprīlī, es beidzot saņēmu dokumentus, parakstītus un apzīmogotus, no Spānijas, EuroSalou Hoteļa, kur pavadīšu šo neaizmirstamo, neatkārtojamo vasaru. Man šķiet, ka doma par to, ka vasarā būšu tik skaistā un brīnišķīgā valstī kā Spānija, traucē man izbaudīt to, ko daru šeit, to, ko varu piedzīvot un piedzīvoju šeit. Man šķiet, ka es laižu iespējas garām tepat Latvijā. Bet tad atkal es domāju - kad atgriezīšos, tad būs jaunas iespējas, jauni piedzīvojumi, jauni darbi. Viss jauns un neredzēts. Tad metīšos tajā visā iekšā, lai atkal izbaudītu. Vai varbūt tas ir nepareizi? Varbūt ir jāķer visas iespējas? Bet laika ir maz un visam spēka un vēlmes nepietiks, varbūt tā ir labāk. Nepiedzīvot visu, lai to, ko piedzīvo, var piedzīvot no visas sirds un spēka. To es arī centīšos - iespējas, kas man ir un kuras es izmantoju, izbaudīšu no visas sirds, bez nožēlas un šaubām. 

Patiesībā cilvēks ir dīvaina būtne -Tu sapņo tik daudz un tik spēcīgi, bet, kad sapņi sāk piepildīties, Tu sāc baidīties no visa neredzētā, svešā. Tu sāc baidīties no saviem sapņiem. Atliek vien piekrist teicienam - Uzmanies, ko vēlies, jo tas var arī iepildīties...

Tad to Jums arī novēlu - nevēlēties to, ko negribi piedzīvot!

Gaidi mani Salou!

Nu, tad beidzot es varu to rakstīt. Nu, tad beidzot es skaidri zinu, ko darīšu vasarā. Es to pavadīšu tur, kur visvairāk gribēju doties, tieši tā, Spānijā, nelielā pilsētiņā Salou. Izbaudot sauli, jūru, karstu laiku... Visu, ko šī valsts man spēj piedāvāt. :) Protams, pa starpai es arī pastrādāšu. :D
Vispār es sen nebiju jutusies tik laimīga kā pagājušās nedēļas pirmdienas vakarā, kad saņēmu ziņu, ka mani dokumenti ir aizgājuši līdz Spānijai un viņi tos sūta atpakaļ. Es biju gatava lēkāt un spiegt, tik žēl, ka bija tik vēls un biju mājās. :/ :D Bet iekšēji es līksmoju kā negudra. ^^
Starp citu, biļetes turp jau arī iegādātas un 21. jūnijā ap 22:00 vakarā es lidoju uz savu pirmo pieturu vasaras neaizmirstamajā ceļojumā. Dodos uz Oksfordu apciemot māsu, jo es taču beidzot esmu kļuvusi par tanti... Vai tas nav lieliski? Šajā gadā notiek tikai lieliskas lietas, par ko man ir neizsakāmi liels prieks. Es tikai ceru, ka pēc šiem lielajiem priekiem nenāks liela bedre.
Pēc mazās mīlules Emīlijas un māšeles apciemojumu es dodos uz Barcelonu, no kurienes uz Slaou. Ak, jel. Tas tiešām piepildās!

Jā, pagājušā nedēļā sāku strādāt arī savā prakses vietā. Teikšu tā - nav īsti tas, ko gaidīju vai gribēju, bet vismaz kaut kāda papildus pieredze man būs. Varbūt pēcāk būšu noderīga darba tirgū. :D Lai gan par darba tirgu te, Latvijā, nedomāju tuvāko divu gadu laikā. Es vēl gribu izbaudīt visas iespējas, ko man piedāvā dzīve, Eiropa un citas pēkšņas iespējas. Vēl daudz ko redzēt, daudz kur būt. ^^

Tas tad arī īsumā viss šajā ārkārtīgi pozitīvajā ierakstā. Neuztraucieties, droši vien drīz es atgriezīšos ar dusmīgu/bēdīgu ierakstu un jūs sapratīsiet - Madara is back. :D

Piektdiena 13.

Melnā piektdiena. Māņticību diena. Tik man tā izvērtās ne tik melna...

Pirms kāda laika pieteicos prakses vietai DendroLight Latvia un šodien negaidīti atnāca apsveikums, ka esmu pieņemta. Praktikants, šķiet, šajā uzņēmumā tiek uztverts tik pat nopietni, cik pārējie darbinieki, jo pieteikšanās nemaz nebija tik vienkārša. Protams, sākums ar CV un pieteikuma vēstuli, tad sekoja intervija, tad sekoja otrā kārta ar pārbaudes uzdevumu un tad jau gala rezultāts - visu veiksmīgi esmu paveikusi un pieveikusi, un PATS galvenais - pati savām spējām, tas ir, nekāda pazīšanās šajā pieteikšanās procesā nebija. Neviens nekur mani neuzslavēja utt. Viss pašas spēkiem, par ko arī esmu neizsakāmi lepna un pacilāta. :)

Diemžēl jaunumi no Spānijas nav - tā arī viss karājas gaisā - būs vai nebūs Spānija vasarā... Ar katru dienu, ar katru mirkli viss šķiet izplēn nebūtībā. Tā vien šķiet, ka Spānija nevēlas akceptēt mani, tikai mani, jo tikai manas vēstules netiek piegādātas, tikai man nevar atsūtīt apstiprinājumu, tikai es nevaru pirkt biļetes turpceļam... Protams, cenšos saglabāt optimismu un uztvert visu tikai vienā veidā - viss, kas notiek, notiek uz labu. Bet cik tad ilgi var cerēt? Cik ilgi var būt muļķis? 

Jā šoreiz tāds īss ieraksts, jo manī pašlaik mīt divējādas izjūtas - sajūsma par praksi DendroLight un skumjas, neziņa par praksi Spānijā. Būtu laikam lieki teikt, ka es no VISAS SIRDS vēlos vasarā būt Spānijā...

Nu, ko, lai jums visiem jauka nedēļas nogale. Es to izbaudīšu mājās, mierā un siltumā. :)

Nakts, kas veltīta referāta rakstīšanai.

Šovakar nonācu pie secinājuma, ka man ir vajadzība izteikties, nevis vienkārši runāt, bet par to rakstīt, tādā veidā izsakot visu, kas mani uztrauc un kas mani ietekmē, saista. Vienalga, visu, kas saistīts ar mani, man prasās izlikt uz lapas, lasi, blogā. 

Šovakar paredzēts uzrakstīt referātu, bet, zinot mani, es to uzsākšu darīt tikai tad, kad patiesi vairs nezināšu, ko citu lai dara. Tātad - nakts ir gara. 

Vispār, ja mēs sākam runāt par to, ko es daru un kāpēc es to daru, tad vienīgais, ko varu atbildēt ir - esmu strupceļā. Viss, ko es daru, mani patiesībā nesaista. Es to daru pēc būtības tikai tāpēc, ka neciešu atstāt lietas pusratā. Tas ir, ja esmu iesākusi, es pabeigšu. Bet ko pēc tam? Kas notiks tālāk? Ko pēc tik svarīgas lietas kā augstskola? Patreiz mana galvenā doma, kas saistās ar laiku pēc augstskolas, ir Brīvprātīgais darbs. Jā, patreiz es tiešām domāju, ka došos brīvprātīgajā darba. Kur? Es nezinu. Esmu tikai sākusi vākt informāciju par to, kā tam pieteikties un kas man jāizdara. Bet šķiet, ka tiešām pēc mazliet vairāk kā gada es došos prom no Latvijas uz gadu (vismaz gadu). Kā man pateica kāda laba draudzene - es dzīve kaut kur tikšot, jo es uzdrīkstoties. Jā, šķiet, ka viņai taisnība.  Kopš esmu bijusi Erasmusā, es vairs nebaidos. Nebaidos mesties nezināmajā, nebaidos riskēt un tādā viedā gūt neaizmirstamu pieredzi, nebaidos būt viena un nebaidos zaudēt, jo nav jau daudz ko zaudēt. Pie šīs nebaidīšanās noteikti varu pieminēt to, ka patlaban domāju un izskatās, ka tā būs, ka šo vasaru pavadīšu Spānijā, mazā pilsētiņā Salou, kur kādas viesnīcas restorānā strādāšu par viesmīli. Lai gan, kas to lai zina, jo, kā jau visiem zināms, spāņi pieder pie dienvidniekiem, tas nozīmē, ka laiku viņi prot stiept, pat ļoti labi. Pēc idejas būtu pēdējais laiks pirkt biļetes uz šo jauko valsti, BET, ir viens liels bet - spāņi vēl nav saņēmuši manu līgumu un līdz ar to es nedrīkstu pirkt neko, jo vēl neesmu pat tuvu apstiprināšanai tur. Jā, tas mani uztrauc, pat ļoti. Reizēm man tiešām nepatīk, ka esmu tik punktuāla, visam jānotiek laikā, bet ar spāņiem/dienvidniekiem tas vienkārši nav iespējams. Pie tā ir jāpierod, no tiesas jāpierod. Es ceru, ka nākamās nedēļas laikā viņi saņems līgumu un mans nākamais ierasts būs ar virsrakstu - "Gaidi mani Salou!". 

Pulkstenis rāda jau 1. Man vajadzētu atgriezties pie šīs nakts galvenā uzdevuma. Vajadzētu...